LGBTQIA+ kopiena un dabaszinātnēs un tehnoloģijās
Pagājušajā nedēļā tika atzīmēta starptautiskā Queers in STEM dienu. Gluži par pasaules mēroga svinamo dienu kopienai to pašlaik ir grūti nosaukt, jo savu popularitāti šai tēmai vēl tikai jāiegūst, tomēr arī LGBT un viņu draugu apvienība Mozaīka ir rīkojusi nelielu diskusiju, kurā četras sievietes no kopienas – esošās un topošās Latvijas zinātnieces no dažādām Eiropas universitātēm - dalījās savā pieredzē. Drīzāk es to pat nosauktu par mēģināšanu izprast, saskatīt savu pieredzi, kontekstualizēt savu virzību zinātnē un piederību LGBTQIA+ kopienai.
Zinātne kā tāda, bet īpaši dabaszinātnes, ir izbūvējušas sev apkārt šo aukstās racionalitātes auru, kas ir nekļūdīga un nemainīga jau simtiem gadu. Šobrīd nav dzimumā vai rasē balstītu oficiālo šķēršļu iesaistīties pētniecībā, bet ārējais zinātnes tēls no noklusējuma stāvokļa nav daudz mainījies. Sievietes un etniskās minoritātes vēl arvien netiek pienācīgi pārstāvētas, to pašu var attiecināt uz LGBTQIA+ kopienu.
Runāt par problēmām var tikai tad, kad šīs problēmas ir atzītas. Ir nepieciešamas daudzas neveiklas sarunas pirms mēs varēsim patiesi atklāt likumsakarības. Pie absolūtas nulles redzamības grūti runāt par diskrimināciju vai papildus šķēršļiem. Problēmu nav tikpat ļoti, cik nav kopienas.
Lai gan nekāda aizlieguma būt biseksuālai ķīmiķei ar spilgti zaļiem matiem nav, jauniešiem ir grūti ieraudzīt sevi šajās jomās, neredzot priekšgājējus. Pagātnes sekas jūtamas vēl tagad. Un pagātnes kļūdas zinātnes mistificēšanā ir ne vien sociālā netaisnība, bet arī zinātniska izgāšanās – kādreizējie pieņēmumi, ka sievietes vai melnādaini cilvēki būtu mazāk intelektuāli attīstīti, tābrīža pētnieku uzskatos balstīti likumi un medicīniskās prakses, kas paredz viendzimuma attiecību kriminalizāciju vai uzskatīšanu par slimību, ir aizkavējuši mūsu iesaisti pētniecības laukos, un tagad šī aizkavēšanās tiek norakstīta uz mūsu pašu inertumu.
Atšķirībā no humanitārajam un sociālajām zinātnēm, kur piederība kopienai var būt kā daļa no pētniecības lauka, zinātniekiem dabaszinātnēs un inženierijā šāda iespēja parasti negadās. Līdz ar to jāņem vērā, ka redzamības nodrošināšana ir papildus emocionālais darbs. To nevar prasīt tikai no kopienas cilvēkiem, tam būtu jāmainās visas jomas ietvaros. Kā? Gluži kā jebkurā kolektīvā – jāsāk ar to, ka fakts, ka it visi ir hetero un cis nav noklusējuma stāvoklis. Iekļaujoša valodu ikdienā ir milzīgs solis uz priekšu. Lai gan parasti uzskatām, ka par savu privāto dzīvi darbā nerunājam, īstenībā piesaucam to nemitīgi, šis ir labs iemesls papētīt pašam sevi (jā, papētīt) un savu izteiksmes veidu.
Vēsturiski vispopulārākais traģiskais piemērs par to, kā ģeniāls LGBTQIA+ kopienas cilvēks nav spējis nodzīvot pilnvērtīgu dzīvi diskriminācijas dēļ, ir Alans Tjūrings - mākslīgā intelekta teorijas pamatlicējs. Pateicoties viņam mums ir datori, pateicoties viņa darbam tika arī ievērojami samazināts Otrā Pasaules kara upuru skaits. Viņš tika apsūdzēts homoseksuālitātē, kas tobrīd Lielbritānijā bija krimināli sodāma un pēc piespiedu ķīmiskās kastrācijas un atlaišanas no Mančestras Universitātes dzīvi beidza pašnāvībā.